Fiziskās personas maksātnespējas procesa riski Latvijā: Parādnieku biežākās kļūdas, kas noved pie procesa atteikuma vai izbeigšanas

     Visa maksātnespējas procesa pamatā ir labas ticības princips (labas ticības princips). Tas ir nenogāžams stūrakmens, caur kura prizmu tiesa un maksātnespējas administrators vērtē katru parādnieka darbību vai bezdarbību – sākot no pieteikuma iesniegšanas brīža līdz pat saistību dzēšanas procedūras noslēgumam. Šis princips transformē procesu no vienkāršas finanšu procedūras par juridisku mehānismu ar nozīmīgu ētisko un uzvedības komponenti. Lielākā daļa neveiksmju fiziskās personas maksātnespējas procesos – gan procesa ierosināšanas atteikuma, gan jau uzsākta procesa izbeigšanas gadījumā – nav saistītas tikai ar juridisko normu sarežģītību. To cēlonis visbiežāk ir parādnieka nespēja izprast un praktiski ievērot labas ticības principu, kā tas definēts likumā un nostiprināts tiesu praksē. Šīs kļūdas, kas bieži tiek pieļautas nezināšanas vai nepareiza padoma dēļ, ir novēršamas, ja tiek saņemta savlaicīga un kvalificēta juridiskā palīdzība.

     Likums nosaka trīs gadu periodu pirms maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšanas, kurā tiesa ir tiesīga un pat pienākums vērtēt parādnieka rīcību. Ja šajā periodā parādnieks ir veicis darbības, kas liecina par ļaunprātību, rupju neuzmanību vai negodprātību, tiesa procesu nepasludinās. Šis "atpakaļskata" periods darbojas kā de facto parādnieka rakstura un uzticamības pārbaude. Likumdevējs neuzdod tikai jautājumu: "Vai parādnieks šobrīd ir maksātnespējīgs?". Tas jautā arī: "Kā parādnieks nonāca līdz maksātnespējai, un kāda bija viņa rīcība šajā ceļā?". Tādējādi tiek mēģināts nošķirt "godīgus, bet neveiksmīgus" parādniekus no "stratēģiskiem nemaksātājiem". Biežākās darbības, kas noved pie atteikuma, ir:

• Apzināti nepatiesu ziņu sniegšana kreditoriem. Ja parādnieks, lai saņemtu kredītu vai izvairītos no tā atmaksas, ir sniedzis kreditoram apzināti nepatiesu informāciju par savu finansiālo stāvokli, tas tiek uzskatīts par fundamentālu labas ticības pārkāpumu.
• Destruktīva vai neuzmanīga finanšu uzvedība. Saistību uzņemšanās, veicot darbības, kas kvalificējamas kā noziedzīgs nodarījums, vai arī rupjas neuzmanības rezultātā (piemēram, ievērojamas summas, kas zaudētas azartspēlēs vai spekulatīvos ieguldījumos, izmantojot aizņemtus līdzekļus).
• Darījumi, kas kaitē kreditoru interesēm. Tādu darījumu slēgšana, kas samazina parādnieka mantu, piemēram, īpašuma pārdošana saistītām personām (radiniekiem, draugiem) par cenu, kas ir būtiski zemāka par tirgus vērtību, vai dāvinājumi, lai pasargātu mantu no maksātnespējas procesa.

     Šo darbību aizliegums kā absolūts šķērslis procesa uzsākšanai nosaka priekšnoteikumu – pagātnes rīcībai ir jābūt godprātīgai. Tiesa šajā posmā darbojas ne tikai kā finanšu stāvokļa konstatētājs, bet arī kā parādnieka rīcības un piemērotības vērtētājs konkrētajam tiesiskās aizsardzības veidam. Tas nozīmē, ka visa parādnieka finanšu vēsture pēdējo trīs gadu laikā kļūst par izvērtēšanas objektu, padarot visaptverošu pirmspieteikuma juridisko analīzi par kritiski svarīgu.

     Otrs būtisks iemesls atteikumam ir apzināti nepatiesu ziņu sniegšana pašā maksātnespējas pieteikumā. Šī ir tieša un tūlītēja negodprātības izpausme, kas grauj jebkādu uzticību parādniekam. Biežākās kļūdas ietver:

• Visu kreditoru neuzskaitīšanu.
• Aktīvu nenorādīšanu (piemēram, automašīna, kas reģistrēta uz laulātā vārda, bet faktiski ir parādnieka lietošanā; neliels zemes gabals; gaidāms mantojums).
• Ienākumu avotu slēpšanu vai to apmēra samazināšanu.

     Absolūtā prasība pēc precizitātes pieteikumā rada tā dēvēto "caurspīdīguma slazdu" nesagatavotiem parādniekiem. Mēģinājums noslēpt pat nelielu vai mazvērtīgu aktīvu var novest pie pilnīgas procesa neveiksmes, kas ir nesamērīgi bargs iznākums. Šeit atklājas kritiska cēloņsakarība: bailes zaudēt kādu mantas daļu noved pie tās slēpšanas, kas savukārt garantē procesa neveiksmi un visu aktīvu zaudēšanu. Sistēma ir veidota tā, lai sodītu par negodīgumu ar maksimālu bardzību, jo viss process balstās uz parādnieka brīvprātīgu un pilnīgu informācijas atklāšanu. Tas rada paradoksu: parādnieka mēģinājums pasargāt sevi, kaut ko noklusējot, tieši noved pie viņa juridiskā un finansiālā stāvokļa pasliktināšanās. Vienīgā dzīvotspējīgā stratēģija ir absolūta un bezkompromisa caurspīdība.

    Pēc procesa pasludināšanas parādnieka pienākumi kļūst vēl stingrāki. Process nav pasīvs aizsardzības stāvoklis, bet gan aktīvs, līdzdalību prasošs pienākums. Parādnieks būtībā atrodas pārbaudes laikā, un viņa rīcība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Tiesiskais regulējums maina parādnieka lomu no pasīva apstākļu upura uz aktīvu dalībnieku, kurš ir atbildīgs par kreditoru prasījumu maksimālu apmierināšanu. Aizsardzība no kreditoriem (piemēram, piedziņas darbību apturēšana) tiek piešķirta apmaiņā pret stingru uzvedības noteikumu ievērošanu. Šī aizsardzība ir nosacīta – tās nav tiesības, bet gan privilēģija, kas jānopelna ar nepārtrauktu un pierādāmu sadarbību. Galvenie pārkāpumi, kas noved pie procesa izbeigšanas, ir:

• Ienākumu vai mantas slēpšana. Nespēja ziņot administratoram par jauniem ienākumiem (piemēram, prēmija, darbs "aploksnē", laimests loterijā) vai jauniegūtu mantu.
• Administratora darba kavēšana. Atteikšanās iesniegt pieprasītos dokumentus, administratora saziņas ignorēšana vai aktīva mantas pārdošanas kavēšana (piemēram, nenodrošinot piekļuvi īpašuma apskatei).
• Saistību dzēšanas plāna nepildīšana. Noteikto ikmēneša maksājumu (parasti viena trešdaļa no neto ienākumiem) neveikšana administratoram.

       Tiesu prakse, it īpaši Augstākās tiesas judikatūra, ir nostiprinājusi atziņu, ka "parādnieka ļauna ticība" (parādnieka ļauna ticība) nav aprobežota tikai ar klajiem krāpšanas gadījumiem. Tas ir plašāks jēdziens, kas ietver arī pasīvi agresīvu uzvedību, rupju nolaidību savu pienākumu pildīšanā un vispārēju nesadarbošanās modeli, kas traucē sasniegt procesa mērķus. Tiesa vērtē parādnieka rīcību kopumā. Viens nokavēts maksājums ar pamatotu iemeslu var tikt attaisnots, bet sistemātiski kavēti maksājumi apvienojumā ar sliktu komunikāciju, visticamāk, tiks atzīti par ļaunticīgu rīcību.  Šī tiesu prakse ir attīstījusies no koncentrēšanās uz konkrētiem aizliegtiem aktiem uz holistiskāku, uz principiem balstītu parādnieka attieksmes un apņemšanās izvērtējumu. Tas rada "pelēko zonu", kur parādnieka darbības var nepārkāpt konkrētu likuma pantu, bet kopumā tomēr liecināt par ļaunticību. Šāda tiesnešu rīcības brīvība padara administratora viedokli par ļoti ietekmīgu un uzsver kritisko nepieciešamību parādniekam uzturēt pozitīvas un sadarbīgas attiecības ar viņu. Cēloņsakarība ir skaidra: sliktas attiecības ar administratoru noved pie negatīviem ziņojumiem tiesai, kas savukārt var novest pie tiesas secinājuma par ļaunticību un procesa izbeigšanas.

      Maksātnespējas kontroles dienesta (MKD) loma pārsniedz vienkāršu administrēšanu. Tas darbojas kā uzraugošā iestāde, kas apkopo datus, publicē vadlīnijas un nodrošina, ka administratori un tiesas piemēro likumu konsekventi. MKD publiskotā informācija un gada pārskati bieži vien izceļ biežākos iemeslus procesu izbeigšanai, kalpojot par oficiālu apkopojumu par šajā ziņojumā analizētajiem riskiem. Dienests konsekventi uzsver, ka parādniekam "jauns sākums" ir jānopelna ar apzinīgu un godīgu dalību procesā.  MKD publiskajai darbībai ir arī svarīgs didaktisks mērķis. Publicējot statistiku un skaidrojumus, dienests ne tikai ziņo par pagātnes notikumiem, bet arī aktīvi cenšas veidot nākotnes uzvedību. Tas signalizē potenciālajiem pieteikumu iesniedzējiem par to, kāda rīcība ir un nav pieņemama, tādējādi pārvaldot sabiedrības gaidas un nostiprinot ideju, ka maksātnespējas process ir nopietns juridisks mehānisms, nevis vienkārša administratīva procedūra. Novērojot tūkstošiem lietu, MKD identificē atkārtojošos parādnieku kļūdu modeļus (piemēram, blakus ienākumu nesniegšana kā biežs izbeigšanas iemesls) un publisko šos secinājumus. Šī informācija darbojas kā preventīvs instruments, izglītojot sabiedrību un samazinot neveiksmīgu lietu skaitu, kuru cēlonis ir biežas un novēršamas kļūdas.

  Veiksmīga maksātnespējas procesa "trīs pīlāri"

1. Absolūta caurspīdība. Atklājiet visu. Katru aktīvu, katru parādu, katru ienākumu avotu, neatkarīgi no tā, cik mazs vai šķietami nenozīmīgs tas ir. Risks, kas saistīts ar informācijas noklusēšanu, daudzkārt pārsniedz jebkādu potenciālo ieguvumu no tās slēpšanas.
2. Proaktīva sadarbība. Negaidiet, kad administrators sāks jūs meklēt. Komunicējiet aktīvi, iesniedziet dokumentus savlaicīgi un nekavējoties ziņojiet par jebkādām izmaiņām savā finansiālajā situācijā. Uztveriet administratoru kā partneri procesā, nevis pretinieku.
3. Rūpīga saistību izpilde. Stingri ievērojiet maksājumu plānu un visus likumā noteiktos ierobežojumus (piemēram, aizliegumu uzņemties jaunas saistības bez saskaņošanas). Veidojiet detalizētu personīgo budžetu, lai nodrošinātu saistību izpildi.

     Profesionāla juridiskā atbalsta neaizstājamā loma. Šajā rakstā identificētās juridiskās nianses, tiesu prakses interpretācijas un procesuālie riski tieši norāda uz nepieciešamību pēc kvalificēta juridiskā atbalsta. Pieredzējis advokāts var:

•      Veikt rūpīgu pirmspieteikuma auditu, lai identificētu un mazinātu riskus, kas saistīti ar trīs gadu "atpakaļskata" periodu.
• Nodrošināt, ka pieteikums ir juridiski nevainojams un pilnīgs, izvairoties no tūlītēja procesa atteikuma.
• Darboties kā starpnieks saziņā ar administratoru, nodrošinot skaidru un profesionālu komunikāciju.
• Konsultēt parādnieku par rīcību "pelēkajās zonās", kas saistītas ar labas ticības principa ievērošanu, novēršot netīšas kļūdas, kas varētu novest pie procesa izbeigšanas.

Noslēgumā jāsecina, ka fiziskās personas maksātnespējas process ir efektīvs instruments finansiālo problēmu risināšanai, taču tā veiksme ir pilnībā atkarīga no parādnieka godprātības, rūpības un aktīvas līdzdalības. Novēršamas kļūdas, kas bieži rodas nezināšanas dēļ, var pilnībā iznīcināt iespēju saņemt parādu atbrīvojumu. Tādēļ profesionāla juridiskā palīdzība nav uzskatāma par papildu izdevumiem, bet gan par būtisku ieguldījumu veiksmīga un prognozējama rezultāta sasniegšanā.